Astats

Astats
85	; 7; 18; 32; 18; 8; 2
	At; [210] g/mol
	[Xe]4f145d106s26p5
Oksidēšanas pakāpes	+7, +5, +3, +1, −1
Elektronegativitāte	2,2
Blīvums	(prognozēts) 6200–6500 kg/m3
Kušanas temperatūra	575 K (302 °C)
Viršanas temperatūra	610 K (337 °C)

Astats ir ķīmiskais elements ar simbolu At un atomskaitli 85. Astats ir radioaktīvs un dabā niecīgos daudzumos ir sastopams urāna rūdās. Astats ir smagākais halogēns. Visi astata izotopi ir radioaktīvi, stabilākā izotopa ²¹⁰At pussabrukšanas periods ir 8,1 stunda. Astatu parasti iegūst, bombardējot bismutu ar alfa daļiņām. Astats ir sastopams kā divatomu molekula At₂.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Emīlio Segrē — viens no astata atklājējiem

1869. gadā Dmitrijs Mendeļejevs, veidojot periodisko tabulu, paredzēja astata pastāvēšanu. Viņš to nosauca par "ekajodu". 1931. gadā Freds Elisons (Fred Allison) un viņa kolēģi no Alabamas Politehniskā institūta ziņoja, ka ir atklājuši šo elementu. Viņi ieteica to saukt par "alabamīnu" (Ab). Tomēr šis atklājums netika apstiprināts.

Astats pirmo reizi tika sintezēts 1940. gadā Kalifornijas Universitātē, bombardējot bismutu ar alfa daļiņām. To paveica Deils Korsons, Kenets Ross Makenzijs un Emīlio Segrē. Viņi nosauca elementu par astatu, jo sengrieķu valodā vārds αστατος (astatos) nozīmē "nestabils", kas ir raksturīgi elementam. Trīs gadus vēlāk tas tika atrasts arī dabā kā dabiskās sabrukšanas ķēdes produkts. To atrada fiziķes Berta Karlika un Traude Bernerta.

Astats līdz 1960. gadiem tika saukts arī par astatīnu. Bija ierosinājumi to saukt par helvetīnu (par godu Šveicei, kuras latīniskais nosaukums ir Helvetia) un par leptīnu (vārda cilme ir meklējama grieķu valodā, un tas nozīmē "vājš").

Atrašanās dabā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astats nozīmīgā daudzumā nav atrodams Zemes garozā. Ir aprēķināts, ka Zemes garozā astata daudzums ir 25 g. Daži astata izotopi, piemēram, astats–215, astats–218 un astats–219, ir atrodami urāna un torija rūdās, kur tas ir blakusprodukts radioaktīvās sabrukšanas rezultātā.

Izotopi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir zināmi 32 astata izotopi, kuri visi ir radioaktīvi un ļoti nestabili. Vislielākais pussabrukšanas periods ir astata–210 izotopam, kuram tas ir 8,1 stunda.

Bioloģiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astatam nav konstatēta kaut kāda bioloģiskā nozīme.

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Astats tiek iegūts tikai mākslīgā ceļā. Astatu iegūst, apstarojot bismutu vai toriju ar alfa daļiņām.

Fizikālās īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā elements ir reti sastopams, tā fizikālās īpašības nav līdz galam izpētītas. Astats ir zili melnā krāsā, līdzīgs jodam. Tam ir raksturīgas daudzas halogēnu īpašības. Astats labi šķīst organiskos šķīdinātājos. Tā kušanas temperatūra ir 575 K (302 °C), bet vārīšanās temperatūra ir 610 K (337 °C). Elementa blīvums nav zināms, bet tiek prognozēts, ka tas ir 6200–6500 kg/m³.