Lietus

Lietus ir viena no dabas visizplatītākajām parādībām, kas veido laikapstākļus. Lietus ir izplatītākais nokrišņu veids, kas sastāv no atsevišķām ūdens lāsēm. Lietus daudzums katrā vietā ir atšķirīgs un atkarīgs no daudziem apstākļiem, kā reljefs, attālums no jūras, zemeslodes platuma grādi, gadalaiks un tamlīdzīgi. Piemēram Latvijā jebkurā gada dienā, kad gaisa temperatūra ir virs 0 °C, var novērot lietu, gan smidzinošu, gan spēcīgas lietusgāzes, tomēr parasti visspēcīgākās intensitātes lietus ir novērojams negaisa laikā, bet nedaudz zemākas intensitātes lietus aktīva ciklona darbības zonā. Aptuvenu prognozējamo lietus intensitāti un veidu var noteikt pēc mākoņiem, no kuriem tas ir gaidāms. Spēcīgāks lietus sagaidāms sutīgā dienā no gubu lietusmākoņiem, bet smidzinošs lietus parasti līst no slāņu lietusmākoņiem.

Lietus rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietu veido ūdens pilieni, kas rodas mākoņos un smaguma spēka ietekmē krīt lejup. Krītot pilieni savā starpā savienojas, veidojot lietus lāses. Vienlaikus notiek arī lielo lietus lāšu dalīšanās. Ūdens pilieni var saplūst kopā molekulārās siltumkustības iespaidā, kas liek tiem sadurties, kā arī turbulento gaisa plūsmu iedarbības rezultātā. Lietus pilienu vidējais diametrs ir 0,5—5 mm, bet krišanas ātrums ir aptuveni 5—7 metri sekundē.

Liela loma ir arī pilienu elektriskajam lādiņam. Vienādi uzlādēti pilieni atgrūžas, bet dažādi uzlādēti vai dipolāri pilieni — pievelkas. Dipolāri pilieni var izraisīt elektrisku izlādi, jeb Zibeni.

Lietus veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietus var būt dažāds. Dažreiz lietus pilieni ir smalki un pat grūti pamanāmi. To sauc par Smidzinošu lietu un šāda veida lietus veidojas zemos slāņu mākoņos vai miglā bez gaisa augšupejošas kustības. Turpretī stiprais vasaras negaisu lietus (Lietusgāze) parasti nāk no augstajiem mākoņiem — negaisa mākoņiem. Nepārtraukts ilgstošs lietus nāk no lietus slāņu mākoņiem.

Lietu raksturo nolijušā ūdens daudzums (ūdens slāņa biezums milimetros) un intensitāte (nokrišņu daudzums milimetros kādā noteiktā laika posmā — parasti stundā vai diennaktī). Visintensīvākais reģistrētais lietus tika novērots 1956. gada 4. jūlijā ASV Juniokvillā, kad vienas minūtes laikā nolija 31,2 mm ūdens. Latvijā visintensīvākais lietus reģistrēts 1956. gada 21. jūnijā Rūjienā — 3,1 milimetrs minūtē, savukārt vislielākais nokrišņu daudzums diennaktī tika novērots 1973. gada 9. jūlijā, kad tika reģistrēti 160 milimetri nokrišņu.

Ilgstoši intensīvi nokrišņi var izraisīt plūdus, bet kalnos dubļu straumes (seljes).

Nokrišņu stiprums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smidzinošs lietus — kad nokrišņu līmenis ir zem 0,25 mm/st
Neliels lietus — kad nokrišņu līmenis ir starp 0,25 mm/st — 1,0 mm/st
Mērens lietus — kad nokrišņu līmenis ir starp 1,0 mm/st — 4,0 mm/st
Stiprs lietus — kad nokrišņu līmenis ir starp 4,0 mm/st — 16,0 mm/st
Ļoti stiprs lietus — kad nokrišņu līmenis ir starp 16,0 mm/st — 50,0 mm/st
Lietusgāze — kad nokrišņu līmenis ir virs 50,0 mm/st

Lietus intensitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smidzinošs lietus — (pilienu diametrs ir mazāks par 0,5 mm)
Lietusgāze

Lietus ūdens sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietus pilieni krītot var uzņemt gaisā esošos piemaisījumus un putekļu daļiņas. Lietus ūdenī vienmēr ir nelieli slāpekļskābes un amonjaka piemaisījumi. Tropos slāpekļskābes saturs lietū mēdz būt lielāks, jo šajos platuma grādos biežāk zibeņo, bet zibens rezultātā rodas slāpekļa oksīdi. Cilvēka rūpnieciskās darbības rezultātā lietus ūdenī skābju saturs var būt stipri paaugstināts, šādus nokrišņus sauc par skābajiem lietiem. Jūras tuvumā lietus ūdenī mēdz būt lielāks sāļu daudzums.